Ziema vēl nemaz īsti nebija paspējusi ienākt un parādīt, ko prot, bet mēs jau steidzam saukt pavasari. Un, protams, gribam, lai tas nāk agri, reizē un bez vilcināšanās.
Pēc tam – ideālu vasaru: ne pārāk karstu, ne pārāk vēsu, ar lietu pietiekami, taču galvenokārt naktīs. Dienās – saule un viegls vējiņš, tik vien, lai atsvaidzina.
Negaisus arī var – spēcīgus, iespaidīgus, bet bez krusas un postošām vētrām. Tā, lai mazliet pabiedē, bet vairāk – lai var uzņemt skaistas fotogrāfijas. Jo mēs jau neesam pie Marakaibo ezera, kur zibens katru reizi izskatās kā no kataloga. Vēl, protams, gribas labu ražu. Bet bez kaitēkļiem. Precīzāk – lai to nebūtu nemaz: lai neko negrauž, nebojā.
Un būtu jauki, ja arī kaimiņi uzvestos klusi: naktīs nekurtu ugunskurus, nebļautu dziesmas, nedarbinātu pļaujmašīnas un neceptu šašliku. Lai savus īpašumus kopj čakli, bet pēc iespējas nemanāmi.
Vai tas nav par daudz prasīts? Bet vēlmes jau tādas ir – ja neprasīsi maksimumu, varbūt pat minimumu nedabūsi. 2026. gada pavasaris gaidāms agrāk nekā ierasts, un temperatūra lielākajā valsts daļā pārsniegs klimatisko normu. Jau februārī parādīšoties sezonu nobīdes pazīmes.
Martā prognozē strauju sasilšanu, kas apgabalam nozīmēs stabilas plusa temperatūras vairākas nedēļas agrāk nekā parasti. Vai ticēt? Un tad seko papildinājums:
Centrālajos rajonos iespējami īslaicīgi, bet asi aukstuma uzplūdi ar temperatūru līdz –20 grādiem, tomēr tie nebūšot ilgstoši. Nu, mierinājums kā jau mierinājums… Godīgi sakot, tieši šim pēdējam apgalvojumam es ticu visvairāk. Pārējais izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība.
Interesanti, ka citi meteorologi pagaidām klusē. Tāpēc jo aizraujošāka ir mana paša prognoze. Atgādināšu: 25. decembrī, Saulesgriežu dienā, nogriezu dažus ķiršu zarus un ieliku ūdenī vasarnīcas virtuvē.
Sākumā tie izskatījās visai bēdīgi – šķībi, neglīti. Un bija neliela baža: ja nu neuzziedēs un “paredzēs” dārzam badu un salu… Tā ir sena lauku zīme – pēc tā, kā uzvedas zari, spriež par pavasari un gaidāmo gadu: vai tas būs ražīgs un veiksmīgs, vai tieši otrādi.
Un arī tīri vizuāli – zaļas lapiņas sniegainā, salainā janvārī vienkārši iepriecina. Ticējums vēsta: ja līdz šai dienai zari ne tikai plaukst, bet pat uzzied, pavasaris būs agrs, silts un vienots, bet vasara – labvēlīga. Ja pumpuri tikai knapi atveras, pavasaris kavēsies, bet vasara būs vēsa un neražīga.
Ja pumpuri atveras, bet ziedi tā arī neparādās, pavasaris nebūs agrs – tas ieilgs un būs vēss. Manos zariņos līdz šai dienai lapiņas parādījās, pat pumpuri bija manāmi, bet līdz ziedēšanai tā arī netika. Tas nozīmē – agru un strauju pavasari gaidīt nevajag.
Zariņi “stāsta”, ka pavasaris atnāks savā laikā. Nebūs ne pārāk vēls, ne pārāk agrs.
Vai tas ir labi vai slikti – atkarīgs no skatpunkta. Agrs siltums, protams, priecē, saule sasilda un sniegs pazūd ātrāk. Taču esmu ievērojusi: pārāk agri atnācis pavasaris bieži vien vēlāk atmaksājas ar atkārtotiem saliem. Un, cīnoties ar segumiem, pieķer sevi domājam, ka labāk būtu bijis vēl mazliet paciest aukstumu, nekā zaudēt visu ziedēšanu.
Tātad mani ķiršu zari kategoriski nepiekrīt kungam Vilfandam – agru pavasari tie nesola. Bet ko gan no tiem prasīt – tie jau nav zinātniska institūcija. Kurš izrādīsies precīzāks, redzēsim pavisam drīz.
Bet ja nu tie tomēr paspēs uzziedēt? Fotogrāfija taču uzņemta jau iepriekšējā vakarā! Un pavasaris atnāks – un pats visu izstāstīs 🌱
